succeno

Latin

Etymology

From sub- +‎ cēnō (“I dine”).

Pronunciation

(Classical) IPA^(key): /sukˈkeː.noː/, [s̠ʊkˈkeːnoː]

(Ecclesiastical) IPA^(key): /sutˈt͡ʃe.no/, [sutˈt͡ʃɛːnɔ]

Verb

succēnō (present infinitive succēnāre, perfect active succēnāvī, supine succēnātum); first conjugation

I dine below, underneath

Conjugation

Conjugation of succēnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	succēnō	succēnās	succēnat	succēnāmus	succēnātis	succēnant
	imperfect	succēnābam	succēnābās	succēnābat	succēnābāmus	succēnābātis	succēnābant
	future	succēnābō	succēnābis	succēnābit	succēnābimus	succēnābitis	succēnābunt
	perfect	succēnāvī	succēnāvistī, succēnāstī¹	succēnāvit	succēnāvimus	succēnāvistis, succēnāstis¹	succēnāvērunt, succēnāvēre
	pluperfect	succēnāveram	succēnāverās	succēnāverat	succēnāverāmus	succēnāverātis	succēnāverant
	future perfect	succēnāverō	succēnāveris	succēnāverit	succēnāverimus	succēnāveritis	succēnāverint
passive	present	succēnor	succēnāris, succēnāre	succēnātur	succēnāmur	succēnāminī	succēnantur
	imperfect	succēnābar	succēnābāris, succēnābāre	succēnābātur	succēnābāmur	succēnābāminī	succēnābantur
	future	succēnābor	succēnāberis, succēnābere	succēnābitur	succēnābimur	succēnābiminī	succēnābuntur
	perfect	succēnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	succēnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	succēnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	succēnem	succēnēs	succēnet	succēnēmus	succēnētis	succēnent
	imperfect	succēnārem	succēnārēs	succēnāret	succēnārēmus	succēnārētis	succēnārent
	perfect	succēnāverim	succēnāverīs	succēnāverit	succēnāverīmus	succēnāverītis	succēnāverint
	pluperfect	succēnāvissem, succēnāssem¹	succēnāvissēs, succēnāssēs¹	succēnāvisset, succēnāsset¹	succēnāvissēmus, succēnāssēmus¹	succēnāvissētis, succēnāssētis¹	succēnāvissent, succēnāssent¹
passive	present	succēner	succēnēris, succēnēre	succēnētur	succēnēmur	succēnēminī	succēnentur
	imperfect	succēnārer	succēnārēris, succēnārēre	succēnārētur	succēnārēmur	succēnārēminī	succēnārentur
	perfect	succēnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	succēnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	succēnā	—	—	succēnāte	—
active	future	—	succēnātō	succēnātō	—	succēnātōte	succēnantō
passive	present	—	succēnāre	—	—	succēnāminī	—
passive	future	—	succēnātor	succēnātor	—	—	succēnantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		succēnāre	succēnāvisse, succēnāsse¹	succēnātūrum esse	succēnārī	succēnātum esse	succēnātum īrī
participles		succēnāns	—	succēnātūrus	—	succēnātus	succēnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		succēnandī	succēnandō	succēnandum	succēnandō	succēnātum	succēnātū

¹At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Related terms

References

succeno in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
succeno in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré Latin-Français, Hachette

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.