interminatus

Latin

Etymology

Prefect participle of interminor

Participle

interminātus m (feminine intermināta, neuter interminātum); first/second declension

  1. threatened, menaced

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative interminātus intermināta interminātum interminātī interminātae intermināta
Genitive interminātī interminātae interminātī interminātōrum interminātārum interminātōrum
Dative interminātō interminātae interminātō interminātīs interminātīs interminātīs
Accusative interminātum interminātam interminātum interminātōs interminātās intermināta
Ablative interminātō interminātā interminātō interminātīs interminātīs interminātīs
Vocative intermināte intermināta interminātum interminātī interminātae intermināta

References
  • interminatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • interminatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • interminatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.