denotatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dēnotō.

Participle

dēnotātus m (feminine dēnotāta, neuter dēnotātum); first/second declension

  1. marked

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative dēnotātus dēnotāta dēnotātum dēnotātī dēnotātae dēnotāta
Genitive dēnotātī dēnotātae dēnotātī dēnotātōrum dēnotātārum dēnotātōrum
Dative dēnotātō dēnotātae dēnotātō dēnotātīs dēnotātīs dēnotātīs
Accusative dēnotātum dēnotātam dēnotātum dēnotātōs dēnotātās dēnotāta
Ablative dēnotātō dēnotātā dēnotātō dēnotātīs dēnotātīs dēnotātīs
Vocative dēnotāte dēnotāta dēnotātum dēnotātī dēnotātae dēnotāta

References
  • denotatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • denotatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.